Pirmdiena, 2024. gada 7. oktobris
Nost ar domāšanas parazītiem
Optimistiski raudzīties uz dzīvi mēdz traucēt sliktas domāšanas paradumi, kurus var nodēvēt ari par domāšanas parazītiem. Kādi tie ir?
Katastrofu inscenēšana. Domās inscenējam, ka varētu notikt kaut kas dramatisks - autoavārija, ugunsgrēks un citas nelaimes, - jo lielākas, jo labākas. Patiesībā sava prāta nodarbināšana ar šādām domām ir diezgan bezjēdzīga, jo diez vai no tā varam kļūst īpaši laimīgāki.
Salīdzināšana un spēle: ja vien man būtu tas... Ja vien būtu tik laba mašīna kā kaimiņam, tad gan es būtu laimīgs. Vai arī - tad, kad es būšu izdarījis to un to (pabeidzis augstskolu, nopircis dzīvokli, laimējis loterijā), man sāksies īstā dzīve. Šādas domas ir pašapmāns. Bieži vien to ietekmē atliekam svarīgus lēmumus un rūpes par sevi, kas būtu īstenojamas jau šobrīd.
Vainīgā meklēšana - plaši iecienīta spēle, kuras pamatā ir šāda shēma: tā vietā, lai es uzņemtos atbildību un būtu tas. kurš pieņem lēmumu un rīkojas, labāk atradīšu kādu. uz kuru novelt vainu par radušos situāciju. Un izvēles netrūkst - sākot ar tuviniekiem un kaimiņiem, beidzot ar politiķiem, kas sagandējuši dzīvi visos tās iespējamajos aspektos.
Atruna: nu ko tad es... Tā sakņojas mazvērtības sajūtā, kas liek maldīgi uzskatīt, ka citi ir daudz spējīgāki, prasmīgāki un labāki, lai veiktu kādu uzdevumu. Taču patiesībā arī šāda domāšana ir izvairīšanās no atbildības un lēmumu pieņemšanas - ko tad es, gan jau kāds cits to izdarīs manā vietā...
Vispārināšana. Ja vienreiz gadījusies kāda kļūda vai neveiksme - paradums īo vispārināt, attiecinot uz visu savu dzīvi. Raksturīgākie piemēri - man nekad neveicas, nekad nekas nesanāk, visi vēl man sliktu.
BH @ 2006. gada 23. oktobris [22:54:08]
Nav komentāru
Komentāra pievienošanas forma:
TrackBack: