Index of BlackHalt ImperiaLāpa

mhm tieši to adresi arī uzgoogloju | / |
Meklis:
/_ Ich //

Dzejoļi

Diggot! Saveidojis BlackHalt šādā datumā: [ Sestdiena, 2006. gada 16. septembris , 02:45:19 ]
# Pastāvīgā saite (Permalink): http://neb.ija.lv/raksts28-5-1.html
« Glezna - Sēnes |
Visi sadaļas ieraksti: Parādīt papildus rakstu izvēlni

Cilvēki nak no meklētājiem un meklē dzejoļus.

Te, būs manējie. Rakstīti apmēram ap 1993. gadu (varbūt ari vēlāk).

Asmeņi

Sterili un nopulēti asmeņi.
Asmeņi, uz kuriem uzdurties.
Tie noskatās ēdot ikrus un lašmaizes
Tu nemaz nemani izliktos asmeņus.
Tu nenojaut, ka vari ātri uzrauties.
Šī spēlīte ir uz dzīvi vai nāvi
Tā nebeidzas ar sakāvi.
Lai cik tas virtuāli nešķistu.
Tu savu lielo dzīves kļūdu norāvi.
Domā, ka tu spētu, un izlīstu.
Izlīstu no ūdens sausām kājām.
Skaties, iedomīgais, asmeņi ir izlikti!
Tie paredzēti tieši tev.

Boss

Es gribu būt Boss.
Vēlētos dzīvot pēc šāda principa.
Es esmu Boss - tāda ir maksima.
Neizraisot apgrūtinājumus no sevis citiem.
Kamēr man / Tev līdz smadzenēm aizputēs.
Nepaļaušos saviem tikko izdomātiem niķiem.
Neatzīstu visu, kas ir, nevēloties neko mainīt.
Vienkārši neatzīstu.
Neciešu daudzos likumus un rāmjus,
Jo tie ir sadrumstalotāki par pamatlikumiem
Tas droši vien tādēļ…
Tādēļ, ka gribu būt Boss.
Apnika, gribu runāt bez tēmas
Kādēļ nevaru runāt beztēmā?
Ir izveidojusies iestrāde.
Iestrāde visur saskatīt tēmas un sakarības.
Aizmirstu par sakarībām.
Aizmirstu par normālībām,
Jo es gribu būt Boss.
Tas skan kā izaicinājums.
Priekšnieks tāds!
Var galīgi nodzerties un nolaisties,
Bet vienmēr jāpaliek garā stipram,
Stipram, kas ir pretstatā ar fizisko spēku.
Stiprs cilvēks ir daudz kas vairāk,
Vairāk par brutālu kausli vai bokseri.
Stiprs cilvēks nav uzveicams ar pārspēku,
Jo nav tāda pārspēka,
Vienīgā ir pārvara,
Tik un tā stiprs ir stiprā iemiesots,
Iemiesots līdz galam.
Es gribu būt Boss.

Burbuļi

Burbuļi burbulējas
Divi lidinās
Viņi nelidinās, viņi karājas.
Mirklis apstājies uz acumirkli.

Sēžu un domāju
Vai notiek tas, kas notiek.
Man blakus ūdens tek.
Tā ir dzīves kņada.
Mierīgi sēžu un pārdomāju.
Pārdomāju par mieru
Pietrūkst dvēseles miera.
Ūdens tik tek un neinteresējas.
Jo viņš ir slapjš.
No virspuses vizuļo saules gaismā.
Bet sastāvs viņam visai draņķīgs.
Dažādi trūdi peld tajā.
Bet es tik sēžu un domāju.
Domāju par mieru
Ir labi, kad tas ūdens ir aizsalis.

Ceļā iznācis apstājos

Šī ir tā vieta !
Šeit pat elektrības stabu vadi izbeidzas.
Apmākušais mētelis apklusis.
Pēc pagājušā laika Es tomēr mierīgs.
Stāvu un man liekas,
Ka būtu padarīts kas liels.
Ar roku gaisā apļus zīmēju.
Debesis negatīvā caurumotas.
Dažas švīkas aiztraucas.
Lai viņa steidzas !
Noliecu galvu atkal.
Neapgūtā zeme violeta,
Tikai akmeņi smaragdzaļi,
Bet nemirdz !
Steberēju tālāk.
Zābaki pārtapuši par plikām kājām.
Ko nu par zābakiem !
Vienīgi ka tie ir ar spārniem.
Taču viss ir pa vecam.
Tikai zābaki novalkāti.
Kur veros visapkārt nekā nav.
Nezinu kādēļ horizontu
Nu jau var aizsniegt ar roku.
Vienīgi tā tumši sarkanā krāsa mani biedē.
Labi , Es laikam iešu !

2.

Ceļā iznācis apstājos.
Šī ir tā vieta !
Šeit pat elektrības stabu vadi izbeidzas.
Apmākušais mētelis apklusis.
Pēc pagājušā laika Es tomēr mierīgs.
Stāvu un man liekas,
Ka būtu padarīts kas liels.
Ar roku gaisā apļus zīmēju.
Debesis negatīvā caurumotas.
Dažas švīkas aiztraucas.
Lai viņa steidzas !
Noliecu galvu atkal.
Neapgūtā zeme violeta,
Tikai akmeņi smaragdzaļi,
Bet nemirdz !
Steberēju tālāk.
Zābaki pārtapuši par plikām kājām.
Ko nu par zābakiem !
Vienīgi ka tie ir ar spārniem.
Taču viss ir pa vecam.
Tikai zābaki novalkāti.
Kur veros visapkārt nekā nav.
Nezinu kādēļ horizontu
Nu jau var aizsniegt ar roku.
Vienīgi tā tumši sarkanā krāsa mani biedē.
Labi , Es laikam palikšu !

Vēstule pretiniekam

Mazais cilvēk!
Kādēļ tu esi tik mazs,
Man ļoti žēl, bet tā tas ir.
Es tev to acīs nepateicu,
Bet sirds man sāp.
Vai patiešām tā tas ir?
Es nespēju noticēt, bet redzu.
Kādēļ es centos tev palīdzēt,
Ja tas nav tā vērts?
Vienmēr ir vērts.
Taču patiesībā neiespējami.
Tiesības nosodīt man nav dotas.
Tik un tā es tevi nesaprotu,
Jo pārāk tu mazs.
Pārlieku man skaidri tavi nodomi.
It kā pāris šūnu tik būtu.
Kuras apskatām mikroskopā.
Mikroskops nav vajadzīgs.
Pat ar neapbruņotu aci tas redzams.
Mazais cilvēk, ko tu domā?
Tu domā?
Zinu, tu neatkāpsies.
Lai tā būtu, es saku, bet patiesībā, - nē.
Laikam pārāk daudz par to domāts.
Vai tiešām viss ir tik vienkārši?

Vienkāršs pantiņš

Vienkāršs pantiņš.
Gaumīgs dzejolis.
Pazemīga dziesma.
Melns un maziņš.

Vientiesība

Vientiesība ir tuvu laimei.
Vēlos piedzimt vientiesīgs,
Bet negribu zaudēt prātu.
Mani priecē ieraudzīt iedomāto laimi,
Jo tas nomierina,
Tāpat kā nauda.
Es neesmu pašnāvnieks,
Bet vēlos aizmigt,
Nevis nomirt,
Bet vienkārši aizmigt (pavisam).
Taču to man nav tiesības darīt.
Es vēlos to visu aizmirst
Un priecāties par skaisto.
Prieks ir neliels lidojums bezgalībā.
Bet bezgalības īstenībā nav,
Ir tikai bezjēdzība.
Bet viss taču nav bezjēdzība?

Milzīgais vilnis

Kāds milzīgs, varens, dižens,
Pasakains, pamatīgs, milzu spēcīgs,
Ārkārtīgs, neredzēts, nepieredzēts,
Neizsakāms, neizteicams, pārsteidzošs,
Neiedomājams, neizmērojams, neaptverams,
Kolosāls, bezgalīgs, gigantisks, iespaidīgs
Vilnis traucās no jūras pret krastu.
Krasts bija kā siena, mūris, strupceļš,
Nocietinājums, bastions, uzbērums,
Tērauda valnis, akmens.
Vilnis sasitās, sadūrās, sadauzījās,
Saplīsa, sašķīda, pārsitās
Un rikošetā ielidoja, ielaidās,
Iespurdza, iespārnoja, iekrita, ieķibelējās
Atpakaļ jūrā.

Zivs

Vakarā kaķītim iedevu zivi.
Viņš ilgi pirms tam luncinājās.
Tad kādu brīdi kaķītis paspēlējās ar to.
Un sāka grauzt.
Pirmo sagrauza asti.
Pēc tam arī iekšas,
Līdz nonāca pie galvas.
Galva krakšķēja vien.
Apēda arī actiņas un žaunas.
No zivs nepalika ne asakas.
Tā bija kaķīša vēderā.
Un lūkojās caur kaķīša
Dzeltenajām acīm.
Pasaule, cik gan tu skaista biji!

Cilvēks

Piedzimst cilvēks – Ādama pēctecis.
Te pēkšņi viņa cilvēcīgums pazūd.
Nu viņam atkal jākļūst par cilvēku.
Viņš ir it kā puscilvēks.
Viņam jāapgūst dzīves gudrības un pieredze.
Līdz beidzot pēc gadiem.
Viņš atkal ir kļuvis par cilvēku.
Šis cilvēks ir pieaudzis.
Viņš tiek uzskatīts par cilvēku.
Tā iet gadi.
Cilvēks ar gadiem attālinās no…
Viņš atkal kļūst it kā par puscilvēku.
Līdz pienāk tā stunda.
Un šo pasauli atstāj cilvēks.
Nu viņš ir īstenais cilvēks.

Divi

Paziņas? Draugi.
Divi no viena materiāla.
Viens uzlīmē uz atkritumu kastes uzlīmi
To darot ar nodomu
Otrs uzlīmē nejauši,
Bet tieši tāpat.
Secinājums: Abi paveikuši vienu un to pašu
Kuru variantu. Es izvēlētos.

Deja

Lido ,lido palags. Melnās zvaigznes mirdz.
Trakie suņi dzied. Kādēļ tu?
Saki man kādēļ tu? Melnās zvaigznes mirdz.
Trakie suņi dejo. Kādēļ viņi dejo?
Kādēļ viņi dzied? Melnās zvaigznes mirdz.
Tu tik klejo. Tu tik klejo. Melnās zvaigznes mirdz.
Suņi atkal dejo. Bet es eju līdz.
Un tu dzīvo. Melnās zvaigznes mirdz.
Suņi dejo. Kādēļ mani līdz?
Negribu es klejot. Gribu tikai dejot.
Suņiem līdzi dejot. Melnās zvaigznes mirdz.
Palags viens pats klejo. Negribu es klejot.
Negribu es klejot. Tur kur suņi dejo.
Viņi melo.

Daudz

Daudz visa kā daudz par daudz.
Jauc visu ko jauc par daudz.
Daudz jauc, jo jājauc daudz.
Jājauc, ka jājauc, lai daudz.
Daudz, līdz haoss, līdz juceklis
Daudz ņemam par daudz
Jo šķiet, ka par maz.
Bet jauc un jauc.
Lietas vietu vietām jauc.
Īstās ar neīstām jauc.
Jo par daudz ļauts
Par daudz dots
Par daudz teikšu.
Labāk maz, bet daudz.

...

Cauri spīdoši cilvēki
Digitālām acīm.
Zemu lidojoši eņģeļi
Aerodinamiski veidotiem spārniem.
Netieši skatieni
Nodurtām acīm.
Virzība uz priekšu.
Komfortabli priekšmeti
Pārāk vienkārši, lai būtu interesanti.
Tirdzniecības moduļi.
Izkopti smaidi.
Pieradumi un nepieciešamības.
Objektīvi slēdzieni.
Standarts. ...

Domas par domām

Cilvēks: "Tu nepareizi domā!"
Es: "Kā gribu, tā domāju."
Kādēļ mēs tā domājam?
Vai varu pasūtīt sev domas?
Cilvēks nodomā un tā arī izdara.
Doma ienāk pati no sevis.
Mēģināju noteikt domas ienākšanas brīdi.
Nesanāca, nokavēju.
Un tagad es jau domāju tā.
Mēģināju izdomāt, ko tagad domāšu.
Iznāca joki.
Atkal doma tāda vai citāda,
bet vienīgā ko es varu domāt.
Doma ir neatkarīga;
Gribi vai negribi.

Elektro

Biju palicis pavisam vecs.
Pagājis viens karš.
Sadragāts man plecs.
Kredītkaršu bums.
Vairums tika iezīmēti.
Katram savs kods
Un skaisti kredītkartē ierāmēti.
Seko svītru kodu modei!
Katrai lietai sava karte.
Tiku aicināts kodēties.
Tad tev nekā netrūkšot.
"Tīrās muļķības!", es rūcu.
Vienīgi pārtikas kredītkarti.
Kāds no manis sūca, sūca.
Enerģija mazinājās.
Jo tai arī sava kredītkarte vai kods.

Ēnu rotaļas

Kubisms īstenībā ir restisms.
Ir dažādi "nav".
Vai maģija ir jāuzvar ar spēku?
Vai vajag maģiju uzvarēt ar spēku?
Vai var maģiju uzvarēt ar spēku?
Vai vajag tieši ar spēku cīnīties ar maģiju?
Spēlējam to,
Ka mēs ne pie kā neesam vainīgi.
Tagad tev ir liela alga,
Bet no tā nemirst.
Oi, johaidī!
Man ir uznācis mistiskums!
Ņem paturi!
Man nav kur likt.

Inteliģenti

Inteliģenti saprāti, neizlabotas kļūdas.
Saprātīgas jēgas, neremontēti misēkļi.
Cerība kaut ko dzīvē paveikt.
Glābiņš mūža gaitā apdarīt.
Bailes mainīt lai uzlabotu.
Šausmas grozīties izkopjot.
Izejot visam cauri vai apejot.
Vērst plašumā darāmo vai apmest līkumu.
Darāmā ļoti daudz, tā šķiet.
Lietas apbrīnojami skaistas.
Kur likties? Kārdinājums ieraudzīt.
Ieraudzīt visu vai apiet.
Izvēle, kāda alternatīva?
Jautājums bez atbildes.
Problēma ir, izņemot atrisinājumus.

Jauns gads

Nakts.
Tālumā pāri koku galiem ieklausos.
Dzirdu vientuļa lidaparāta dobjo rūkoņu.
Tumsā to nevar saskatīt
un tas pamazām attālinās no manis.
Tālāk, līdz skaņa saplūst ar vēju,
un paliek dzirdams tikai kūstošais sniegs.
Pil, bet pavasaris vēl tālu.
Jāiet uz priekšu,
bet man zem kājām putra.
Iela pa kuru eju - tukša.
Un es eju uz priekšu neatskatīdamies.
Mērķa man nav, bet spēka papilnam.
Gribas skriet tumsā taisni un tikai taisni.
Tik ātri un tik viegli.
Līdz pamazām kājas atraujas no zemes,
un es paceļos gaisā aizķerdams koku galotnes.
Ceļos augstāk par daudzstāvu mājām
Iekams pilsēta pārtop plānā,
tad es izgaistu līdzi dobjajai lidaparāta rūkoņai.

Jēga

Es šonakt gribu aizmirst jēgu.
Visu pārējo, jo tas šķiet slikts.
Lūkojos debesīs, tur mēness.
Mēnesi, tava gaisma ir tik maiga!
Kaut arī tu zini, ka tā nav tava.
Nakts, tumsa un tu izliecies nikns.
Ha, bet tu taču zini mēnesi!
Tavs maigums nav vismaigākais.
Dažreiz tas ir neaptverami.
Viss notiek tik daudz.
Lūdzu neatstāj mani!
Kā es varu nelūgt.
Kā es varu nelūgt tam, kurš man nepieder.
Negribu pat domāt, kā nav.
Nesaki tā!
Ir un cauri.

Jocīgais

Saaukstēt sabiedrībā sabiedriski sapostīto sabojāto.
Rīts robežojas ar roku, lai remontētu.
Norūpējies nosacījums nosalst,
Jo jocīgs joks.
Mode modinot mokas.
Nosūti noteikti noteikumu - nepalaid secen.
Ota otrdien otra.
Poga pošas solīt sola šodien.
Ko bozies, Jods, bojā, ej bojā!
Doma dodas domāt un dod man dotības.
Godājiet godīgo govi, jo godalga būs.
Ko, ko kopš kopā košļājam košo zosi.
Loci logu loksnēs. Lopi.
Nozīme nožēlot.
To tomēr toreiz nevajadzēja.
Tikko paveicu.

Kaķītis

Kaķis ir izdzēris tinti.
Tinte bija sarkana krāsā.
Šoreiz tas ir jocīgi.
Tas ir simboliski.
Piedodiet, bet rakstāmais ir tukšs,
Jo kaķis ir izdzēris tinti.
Palikušas ir pēdējās lāsītes.
T…
Paņēmu es jaunu rakstāmo.
Drošības pēc iemēģināju uz vecajām biksēm.
Šis ir labs rakstāmais.
Un pat melnā krāsā.
Melnā krāsā ir drošāk,
Drošāk, lai kaķis neizdzer tinti,
Lai kaķītis atkal neizdzer tinti.
Bet man vislabāk patīk sarkanā tinte.
Jāiet pie skolotājas pēc sarkanās tintes.
Skolotājai nebija sarkanās tintes.
Kādēļ?
Tādēļ, ka skolnieki bija izdzēruši visu sarkano tinti.
Tas tādēļ, lai nevarētu izlabot viņu kļūdas.
Un tā es tiku pie zilās tintes.
No tā laika es rakstu tikai ar zilo tinti.
Un kaķim arī dodu dzert tikai zilo tinti.

Kam tas?

Baloni gaišzili, hēlijs.
Karogi melnbalti maršs.
Lodes, svins un varš.
Spīdīgas uniformas.
Vispārpieņemtas normas.
Stikla kaulu lauskas.
Zābakiem par to ne jausmas.
Nospiedumi no tiem dziļi, dziļi.
Tomēr padebeši tumši zili.
Varoņdarbi cēli.
Augstas balvas.
Zaudēti dēli.
Un viņu galvas.
Kam tas?

Kāpnes

Kāpnes un to pirmais pakāpiens.
Jo augstāk, jo augstāk,
Jo vairāk pakāpienu.
Jo augstāk, jo pirmais kāpiens izdziest.
Izdilst sākums.
Jo augstāk, jo drošāk.
Drošāk nokrist.
Pirmais ir pacēlies augstāk.
Jo augstāk, jo tuvāk.
Bet pirmais pakāpiens seko tev.
Ceru lēnāk, nekā tu kāp.
Lai pirmais pakāpiens neapsteidz!
Lai neapsteidz dilstot!
Jo dilst uz augšu.
Jo augstāk, jo drošāk.
Kāp vien!

Karavāna

Kareivji - tikai tie savādi saģērbti.
2000 ir klāt.
Tie pārvietojas neredzami.
Un ir radaru neuztverami.
Paši viņi pārliecināti,
Jo tehniski nodrošināti.
Viņi iet nogalināt.
Kādēļ?
Jo tāda pavēle.
Viņiem tas patīk.
Dzīvot netīk.
Virzās uz priekšu
Virzās, lai sastaptu pretinieku.
Pieņemsim viņus par baltajiem.
Pretiniekus par melnajiem.
Raksturojums melnajiem ir ekvivalents baltajiem.
Un tad viņi sastapās.
Varat iedomāties, kas notika.
Padarīts.

Laiks

Laiks apēd mākoņus.
Viņš ir kā pastmarku kolekcionārs,
Iemainot jaunāku pret vecāku,
Izjuzdams vecuma vērtību.
Paspiežot roku, viņš nevar teikt - esmu,
Jo laiks ir pazaudējis titulu.
Laiks ir pliks un nabags.
Caurums kliņģera vidū.
Mēģinādams iemiesoties tajā,
Bet tajā jau mājo tukšums.
Tukšums ar savu nekustīgumu un mieru.
Laiks ir pārāk straujš tukšumam.
Tādēļ tukšums nemīl laiku
Un abi nav draugos.
Laikam tukšums ir vecāks.

Laimīte

Nodoms bija radīt laimi.
Iebēru krāsnī ogles veselu spaini.
Tūlīt uguns iemirdzējās.
Vēl vairāk tā visa man ievajadzējās.
Liesmu paņēmu ar kailām rokām.
Degļa nebija, bet tā locījās loku lokiem.
Atvēru lādītes vāciņu.
Izņēmu mazu svina jociņu.
Sajaucu uguni ar svinu.
Laikam darīju, jo zinu.
Parasti, to dara jaungada naktī.
Pulkstenis sāka sist ātrākā taktī.
Svinu traukā ar ūdeni lēju.
Nočūkstēja, tūlīt pat arī iemirdzējās.
Radās svinā lietā lietiņa.
Viņai laika ratā sava vietiņa.
Laiks sastinga tikko.
Ko darīju, to lika.
Iesaldētā laimīte liela vai maza.
Tā bij tagad jauzmana.

Lidojums

Vienu vakaru nodomāju palidot apkārt.
Uzvilku vieglākas un vienkāršākas drēbes,
Lai drošāk.
Pacēlos nu tā, acu augstumā.
Ne jau cilvēka, bet zivju ērgļa mērogos.
Izrādās, rokas nevajag vērst uz sāniem.
Atliek vienīgi noticēt.
Noticēt tā, no sirds.
Ko daudz, aplidoju pāris līkumu;
Tad cēlos augstāk.
Viss tik skaidrs likās, pat laiks.
Vienīgi no augšas neizskatās tik krāsaini,
kā biju domājis iepriekš.
Tā es nolidoju visu dienu.
Neuztraucaties, tas nebija
apreibinošu vielu iespaidā.
Ne arī ar kādu lidaparātu.
Zin` ko, drīz vien apnika.
Te lejā viss liekas daudz krāsaināks.
Bet es mīlu krāsas.
Ko es gribēju pateikt ar to? Neko.
Vienīgi palidot bija jauki.

Mīkla

Nav stacija.
Ne arī publiska vieta.
Iekāre nav.
Nav lidojošs objekts.
Ir putns.
Var arī bez labuma.
Pavasaris neietekmē.
Tas nekas, ka sniegs nokusis.
Skatās un nekautrējas.
Nezin, cik ir 2x2.
Nevar piedēvēt krāsu,
un ne tik sarkano.
Vairāk lēnprātība, nekā kaislība.
Paliek arī 12 nulle nulle,
Jo nepazīst pulksteni.
Negrib kļūt par virspavēlnieku.
Ne visus pēc kārtas.
Neizvēlas arī labākos vai sliktākos.
Parasti nenoskaidro,
kā pašlaik es to daru.
Es varu arī nezināt,
jo manā vietā zina,
nebūdams nekāds tēls.
Ir.
Rādās kopā ar labo.
Netaisa pašnāvības.
Nevar sabraukt vilciens.
Drīzāk vairo.
Tā vienkārši nerodas un nepāriet,
Kā arī neiet caur kauliem
Un negriež zobus.
Runājot par to, parasti nekas prātīgs nesanāk.

Modernais ceļš

Vai kāds zin, kāds ir ceļš?
Laikam tas ir modernais.
Viens divi trīs.
Un jau soļo viens pats tīrs.
Ceļi tagad daudzumdaudzie, -
Izvēlies, kas tuvāk prātam.
Viņi ved kur nu kurais.
Kopības tiem visiem nav.
Lai vai kā, bet tieši tev
Izvēlēties ceļu savu
Moderno vai savējo.
Tur nu izlēmējs tu pats.

Nākotnes cilvēks

Standartizēti cilvēki.
Vienādi ģīmju, vienādi zīmogi
Vienādi paraksti - tikai cipari.
Absolūti iedomātais skaistums,
Tikai bez sejas.
Atpazīt neiespējams.

Nakts

Nakts, neviena nava.
Vientulība man ir sava,
bet nav tiesa, man ir Nakts.
Nakts ir kopā ar mani.
Un tā ir mazliet labi.

Mēness, zvaigžņu spuldzes
Ko vēl vairāk?
Domas neapstājas.
Tās arī nezūd,
bet arvien tālākas un tālākas.
Nezin kādēļ viņas tik jaukas un skaistas.
Kas? Domas naktī.
Tās Nakts iedvesmotas.

Es mīlu Nakti.
Sevišķi, kad tā jauka.
Tā nes sevī daudz atmiņu.
Daudz ir gaišu Nakšu,
lai cik arī tās tumšas.
Nakts Gaismu dara vēl spožāku;
Liekas dienā gaisma ir par spilgtu.
Saplūst tā ar dienas pašas gaismu.
Sasaistās un to nevar manīt.
Tā pazūd kā stikls ūdenī.

Ar Nakti sākas jauna diena
Kādēļ Naktis baidīties?
Tādēļ ka tā tumša?
Varbūt tā ir tikai maska?
Maska tumsai.

Un tomēr!
Nakts ir kaut kas brīnišķīgs.
Tā ir pilna noslēpumu.
Tā ir noslēpumaina.
Nakts neatklāj sevi visu,
bet dažreiz viņa baisa.
Tad Nakts liek sevi manīt,
un drosme izgaist.

Naktij ir savs spīdeklis.
Dienai - saule, Naktij?
Mēness - Nakts spīdeklis
Tikpat viņš noslēpumains, cik pati Nakts.
Mēness Nakts īpašums.

Nakts ir iespaidīga.
Tā daudz ko prot.
Un dažbrīd ļoti skarba.
Nenosodiet Nakti par to!
Nakts nav vainīga, ka tā skarba.
Nakti tādu padarījuši
Tā pārāk cieš no mums.
Kā nu ne?
Diena mums ir tā gaišākā.
Nu un kas Naktij paliek?
Es gribu žēlot Nakti,
neatņemot visu kas tai pieder
Nakts tuva man, pārāk tuva
Nakts? Nakts! Nakts...

Nelauz griestus

Nelauz griestus!
Uzkāp uz paaugstinājuma!
Izstiep rokas uz augšu!
Aizsniedz griestus!
Un kāds, kurš būs malā teiks:
"Nelauz griestus!"
Nelauz griestus, jo tu riskē.
Kas notiks, ja tu salauzīsi?
Sašūpojot griestus, tu sagrīļosi jumtu.

Cilvēkus mīlot, visi īstie ir
kaut kur nelaimīgi,
bet arī lepni un mazliet riebīgi.

Kas ir, tas ir.
Lai ir, kas ir!
Es biju šeit
un nebūšu.
Un kas es būšu,
kad biju šeit?
Es pabiju visā.
No tā neiedomājami
apžilbu.
Tagad man jādzīvo visā.

Prieks

Sagādāt kādam prieku,
Radot interesi par kaut ko.
Kaut kā, šā tā, tā vai citādi.
Beigās puslīdz viduvēji.
Radot interesi, ne tikai interesi.
Interesi - sevišķu interesi.
Tādu kā aizraušanos, pat apmātību.
Simpātiju pret to.
Simpātiju, bet ne aiz līdzjūtības vai žēluma
Tad var iznākt žēlotājs,
ne gluži žēlsirdīgs vai piedodošs, vai ar mīkstu sirdi.
Žēlotājs vienmēr ir mīkstsirdīgs un visiem lādzīgs.
Tas nenozīmē, ka labs.
Varbūt patiesībā tie ir glaimi un lišķība.
Viss paliek pavisam lipīgs un mazliet saldens, medains un medussalds.
Tu jau esi lišķis, pielīdējs, lunceklis vai vēderlīžņa.
Sagādā kādam prieku.
Piesardzīgi! No tā visa var dabūt vēdersāpes.

Pulksteņi

Saprast, kad pulksteņi sit!
Ak, ko tur daudz!
Saprast, kad sevīm vēl esi!
Ak, nava vairs!

Tu domā, ka stāvi te,
Bet, vai tur pamats?
Tu zini tik šo, savējo,
Ko es ij neesmu mēģinājis,
Bet zinām gan tu, gan es.
Tur durvju priekšā,
Kad nobiris pēdējais lāsts.

Recepte

Es ieraudzīju zaļu ziedu,
Taču tas nebija manā krāsā.
Siltās saules tajā bija par daudz.
Es negribu zaļa zieda krāsu!
Vēlos tikai savu zaļo.
Vēlos savu zaļo sev par prieku.
Mans zaļais nav krāsas divas "vēsas"
Mans zaļais - zilie rīti, debesis,
Zelts, kas klintīs, nevis smiltīs.
Kurš samaisīs man rītus ar zeltu
Tie abi veido manu zaļo.
Es neprotu izmērīt šo proporciju.
Mazliet par daudz debesu un atkal...
...ne nieka.
Daudz zelta par lieku,
Tādēļ abus pa šķipsniņai
Es beru kā piltuvē.
Nu kurš man uzjauks manu zaļo?
No vienas galējības otrā.
Vai par siltu, vai par vēsu.
Vai par zilu, vai par zaļu, ko! zaļš!
Man mana zaļā neredzēt!
Kurš man parādīs to zaļo?
To zaļo, kura laikam nemaz nav.

Reiz bija

Reiz bija tā.
Es tikai gāju garām.
Tur bija divi bendes, slepkavnieki.
Bija arī notiesātais katordznieks.
Viņš tad tika piesiets.
Un divi sāka zāģēt to uz pusēm,
Sākot to darīt no pleca.
Tad pienāca trešais un nocirta galvu.
Ceturtais sacīja: "Labi, ka tikai galva."

Roka

Lielā debess roka.
It kā spēlējot jokojas.
Roka kā nospiedums ūdenī.
Tikpat redzams, cik neredzams.
Roka nezin, ar ko sarokoties.
Pamēģini sarokoties ar roku!

Runājums

Diezgan ko teikt!
Likās, it kā šos vārdus būtu izmetis kāds cits.
Pagātne mums vairs nav nepieciešama.
Līdz nāvei apnikuši sev, Pasaule!
Esam līdzvērtīgi, mazāk nozīmīgi.
Pāri pretī brīnišķīgais un sāpes;
Mums kādus ejot vajag!
Aizraujošo neredzējām un turpinājām.
Neraugoties uz, acīs paspīdēja.
Melo! Lai patiešām...
Izprast un liecināt!
Smējos arī es.
Jūs uztverat sevi pārāk nopietni? Mēs!
Taču Viņš atkal iedzina mūs strupceļā.
Smiet kā sasalis...
Nolaižamies no saviem augstumiem,
kaut gan reižu reizēm nezinājām.
Ne jau mēs paši visu to izprastu.
Pasaule ir milzīga traģēdija!
Atklāj sevi kā šī principa gūstekni!
Cilvēkam vienreiz tiek dots tik skaidrs laiks.
Vai vispār ir patiesības, mūžīgas patiesības?
Zvaigznāji mirst.

Sagrautie mūri

Kāds uzbūvēja ēku.
Sākumā likās, tā būs skaista.
Tāda viņa bija kādu laiku,
Līdz atklājās nepilnības.
Izrādījās - materiāli pārāk vāji,
Pārāk jūtīgi pret apkārtējo vidi un atmosfēru.
Sijās iemetās ķirmji,
Metāla konstrukcijas sāka rūsēt.
Ēka netika pienācīgi kurināta.
Un tajā iemetās mitrums.
Tā sāka bojāties no iekšpuses.
Tai tika veikts kosmētiskais remonts.
Taču pārāk liela vērība tika pievērsta fasādei.
Ārpusi kaut kā saveda kārtībā,
Bet iekšpuse pamazām sāka brukt.
Vēlāk visi par ēku aizmirsa.
Process paātrinājās.
Sakrita sijas un starpsienas.
Nobira apmetums, izveidojās caurumi.
Tad iebruka arī jumts.
Līdz ēka gandrīz pavisam sagruva.
Vienīgi mūri bija visizturīgākie.
Tie gan apdrupa, taču palika stāvam.
Kad pārējais bija sagruvis,
Palika tikai mūri.
Mūri bija pēdējās atlikušās drupas no ēkas.
Tie spokaini grīļojās,
Atgādinot par pagātnes skaistumu.
Ak, sagrautie mūri.
Cilvēks.

Simtprocentība

Es skrienu pa to, skrienu apdauzīdamies.
Man pagātne neeksistē, nākotni neredzu,
Bet tagadni neciešu!
Dodiet man ceturto laiku - manējo,
Dodiet man manu laiku!
Tas naža asmens drīz sagriezīs man kājas.
Es nespēju uz īkšķiem balansēt.
Es centos tavās acīs izskatīties labāks,
Jo tu biji.
Man nevajadzēja to darīt.
Es cenšos nedomāt riebīgi,
Jo patiesībā nevēlos tikai to,
Bet tev nevajadzēja to,
Kas man bija visvairāk dodams,
Tev pietika tā paša,
Tās niecīgās daļiņas.
Es tevi varēju saprast,
Bet nespēju bojāt skaisto,
Pārāk daudz tas ir bojāts.
Tu manī skatījies mirdzošām acīm,
Kādas redzu reti.
Tādu acu skatienu neviens nav spējis izfantazēt,
Bet laikam tas tikai man tā likās,
Jo naivā, tā naivā sapņoja, tā naivā manī,
Kas uzplaiksna kā sitiens,
Kā dinamīts, satriecot visu drumslās
Un aiznesot ar triecienvilni projām.
Paliek tikai tas drausmīgais asins pleķis.
Un naivā, tā manī sāk nodarboties ar matemātiku.
Es nevēlos to,
Vēlos palikt bez matemātikas,
Jo rēķināt māku,
Bet bojāt ir mūsējo dabā,
Bet varbūt tas ir pat labāk,
Jo zem skaistajām puķēm miroņi.
Tādi vienaldzīgi viņi noskatās.
Liekas, viņi smaida.

Sirds

Atceros sapni - pacēlos es augšup.
Neviens cits to pat nenojauta.
Patiesi manu sirdi pārņēma prieks.
Pat mana pagātnes vaina tīrais nieks.
Tevi atceros, ne augumu tavu.
Kaut augums tev brīnišķi jauks...
...Tās muļķības! man "draugi" sauks
Man būs ļoti nejauki par to.
Vai var cilvēks vienmēr aptraipīties, ko?
Aptraipīties un cita sirdi saķellējis.
Traipīties ir mūsu vaina.
Negoda vietā manekene jauka.
Piesmiet mīlestību (kas naivā) tīrā bauda.
Pēc tā tu varonis un zvaigzne jauna.
Bet sasalušo siržu kalni manā priekšā.
Atkausēt vienu nav man iekšā.
Centos atkausēt kaut pusi no vienas,
bet ledus sirds par akmeni jau pārtapusi.
Gudrās, augstās domas rokās virpinādama.
Un savu ceļu nezinādama.
Tā (sirds) neapzinot citas atdzesēja līdz zudis.
Devīzi savu nesdama līdz:
Dodiet miesai ko tā prasa, kaut vai...
Kādi sapņi ledus sirdi rausta?
Un pornogrāfiski balsta.
Nav vairs sapņu augšup...
Biezi dūmi pārņēmuši skatu,
kaut būtu ledus sirdij vairāk latu.
Tad ledus sirdis spīdēt spīd,
jo esot zvaigznes.
Pārējie tik nīcības un raizes.
Kam šīs muļķības un idioti.
Drīz taču atkal pie jauna manekena tiks.
Tad uz altāra jaunu upuri liks...
Bet mans sapnis par tevi tā arī neiesākās...
Nav laika, jāaiziet iedot viņiem pa purnu.

Skaistums

Mazliet pārdomu pilns par skaisto.
Vai skaistais eksistē objektīvi?
Ko tik cilvēks ir spējīgs izdomāt?
Kam skaistajam vajadzīgs skaistais?
Pilnība sevi uzskata par pilnību.
Un ar to pietiek.
Pilnībai bieži tiek piedēvēts skaistums.
Kādēļ aizskart Pašu ar cilvēku ambīcijām?
Skaistais, šķiet, paliek tikai subjektīvi.
Spēlēties ir jautri, tikai kāda jēga?
Kāda jēga no tā, ja es zinu,
Ka tu vienmēr šmaucies šajā spēlītē.

Stūrainība

Agrāk jutos kā simtstūris ...
...atceros akmentiņu jūrā.
Tā viņu mētāja turpu šurpu.
Nu viņš ir pamatīgi "apdauzījies".
Es nezinu cik viņam tagad stūru.
Laikam no akmentiņa palicis tikai daudzstūris.
Varbūt astoņstūris vai pat četrstūris?
Ir notikusi vispārēja noapaļošanās.
Cik tālu tā?
Zemākais ir trijstūris...
...divstūris - tas vairs nav nopietni.

Suns lēnas Es kad
Spiediens ne kailas zils
Jo bet jā nevar salti
Gandrīz rāmas
Ārprāts teikums savas
Sarkanbalts liekas sev
Rītdien nomāc cik kad
Vēlaties pieliecis paļāvīgs
Ne izlūgšos plīsa
Iedzersim nes norunāts
Līko ne sevi izturēšanos
Aizmirst!
Vilcieni cilvēki darāms
Kļūt kam sev kad baltos
Individuāli zaļš kam tam
Brīnos nevarēt sāpošs
Liktens sāļi ko nav ir
No pulksteņi un saki:
Te ir! Te te.
Uzvarēt!

Man tilti par augstu

Man tilti par augstu!
Būtu tie zemāki,
jau sen kristu lejā
Kādēļ?
Jo pelēkie vilki zilajās ādās.
Viņi spļauj man sejā.
Tas vēl būtu tīrais nieks,
bet pelēkajiem vilkiem zilajās ādās.
Tiem vienalga, ka tikai paēduši,
jo tu esi cepetis.
Viņi cenšas man nograuzt daļu,
jo tā ir iebiedēšanas taktika.
Vai var tā, vai citādi pielabināties?
Nē, vilks nav pūdelis,
Jo pelēkie vilki zilajās ādās.
Ar plikām rokām viņus nepaņemsi.
Bet pelēkie vilki zilajās ādās visur atstāj pēdas.
Un man nav jāseko pa šīm pēdām,
Bet jāiet pa tām, kas vēl būs.
Ar plikām rokām viņus nepaņemsi.
Pelēkajiem vilki zilajās ādās viens ir likums,
Jo naivāks, jo gardāks.
Atliek vienīgi samierināties ar to,
Ka mana gaļa būs priekš šiem sāļa.
Un asinis man biezas un neizbēgami lipīgas.

...

Tas nav ne siltums, ne gaisma, ne spīdums,
Ne krāsa;
Taču Tas nāks ar laiku,
Nepieciešams ilgs laiks;
Rezultātā varēja vērot
Plecu raustīšanu
Un ironiski līdzjūtīgu smīnu.
Tas nav iespējams!
Kādēļ?
Tas ir kaut kas cits.
Pamēģini aprakstīt!
Pāri neredzēt!
Miegs nenāk, bet sapņoju tik un tā.
Kas slēpjas vējā un maigs?
Tas nav vējš.
Apņem mani, un tā saucamais vējš rimstas.

Vārdi

Piedzimt, nomirt, uzrasties, pazust, atnākt, aiziet,
Atrasties, nebūt, vesels, saslimt, uz pekām, gatavs,
Pārticība, trūkums, turība, nabadzība, liela rocība, maza,
Darbs, bezdarbs, profesija, neizglītotība, sekmes, neveiksmes,
Veiksme, garām, darīt cilvēkam labu, kaitēt,
Darīt to kas visvairāk interesē, nedarīt neko,
Atklātība ja nav jābaidās, meli,
Patiesi mīlēt kādu, izvirtības, cilvēks, sabiedrība,
Draugs, ienaidnieks, mirstīgais, mūžīgais, miers, karš,
Klusums, troksnis, brīvība, cietums, vaļa, groži,
Māte, bārenis, tēvs, patēvs, saskaņa, visatļautība,
Saticība, ķildas, harmonija, haoss, sakārtotība, miskaste,
Bērnība, pieaudzis, vīrs, gļēvulis, godavārds, zvērests,
Saule,
Silti, augsti, patīkams siltums, karstums, zaļš, sarkans,
Melns, balts, gaišs, tumšs, vakars, pārāk spilgti,
Slava, pieticība, māksla, diletantisms, profesionālisms, Amatierisms, loģika,
neloģiski, sajūtas, trulums, jūtas,
Skaists, neglīts, godīgums, apmāns, atbildība, bezatbildība,
Daba, piesārņojums, brīnums, mistika, skaidrs prāts, apsēstība,
Mīlestība, maldi, gudrība, sirdsgudrība, Visums, Pasaule,
Dievs, velns.

4 Komentāri

••
•• Raksti
•• Bildes
•• Book-m
•• Sviests
•• Ich
•• Piezīmes
•• Games
--
Arhīvs
RSS

^^^

Personal ToolBar

Get Firefox utf-8 GeoURL delicious

© 2004 - 2007, 2012 programma-robots BlackHalt [PGP Public Key]

web design and code by BlackHalt

This Page Is Valid XHTML 1.0 Transitional!
This document validates as CSS!
[Valid RSS]
Time to render page: 0.074

200 boti un 100 zaglji

Ko darīt? - Interneto | Svilini Karsto Dzelzs Laika Termināli | Pieslēdzies internetam